Mūsu jaunais stāsts ir par vēl vienu ietekmīgu sievieti, kuras dzīve bija saistīta ar Ogri. Tā ir 4. Saeimas vienīga deputāte sieviete - Berta Pīpiņa.  Bertai Pīpiņai Ogrē piederēja divas vasarnīcas – Mednieku ielā 12 un 14. Plašāka informācija par viņas dzīvi mūsu pilsētā vēsturē nav saglabājusies, tomēr šī sieviete noteikti ir pieminēšanas vērta.

Berta Pīpiņa – dzimusi Ziemele; dzimusi 1883. gada 28.septembrī. Bija Latvijas žurnāliste, rakstniece un politiķe. Bijusi Rīgas domes un 4. Saeimas deputāte, «Demokrātiskā Centra» biedre. Vienīgā sieviete, kas starpkaru periodā bijusi ilggadēja Latvijas Sieviešu nacionālās līgas priekšsēdētāja. Sarakstījusi romānu «Lejaskrodzinieka meita». 

Viņas vīrs Pīpiņš-Vizulis bija ļoti daudzpusīgs, apdāvināts un uzņēmīgs cilvēks: skolotājs, kritiķis, redaktors, banku darbinieks, rūpnieks.   Berta ar desmit gadu vecāko Ērmani Pīpiņu-Vizuli apprecējās 1910. gadā 27 gadu vecumā, un tieši viņš bija tas “Pigmalions”, kurš izveidojies savu “Galateju” – gudru un aktīvu sabiedrisko darbinieci. Ērmanis 1918. gadā vācu okupācijas laikā bija ieslodzīts koncentrācijas nometnē, pēc Latvijas valsts pasludināšanas kļuva par Tautas padomes locekli no Latvijas Radikāldemokrātiskās partijas. Pēc Latvijas Brīvības cīņu beigām 1921. gadā kopā ar J. Upmani Rīgā no dibināja tipogrāju un kļuva par turīgu grāmatrūpnieku. Pīpiņu ģimenē piedzima trīs bērni: Biruta, Nora un Jānis. 

 

No 1919. līdz 1931. gadam Berta Pīpiņa bija Rīgas pilsētas domniece, pilsētas valdes locekle, Revīzijas komisijas locekle un Sociālās apgādes nodaļas vadītāja.  Intervīja žurnālam “Zeltene” viņa stāsta: 

“ Kad pēc trim gadiem es kļuvu, kā pirmā latvju sieviete, pilsētas valdes locekle, mani kolēģi vīrieši negribēja man, kā “sufražistei”, kas iesturmējusi vīriešu citadeli, sniegt rokas, bet es taču darīju darbu, kas visvairāk piemērots sievietes mātes dabai un sirdij, – vadīju Rīgas pilsētas sociālo apgādi.” No 1922. gada viņa darbojas Latvju sieviešu nacionālajā līgā, no 1925. līdz 1940. gadam nepārtraukti ir tās priekšniece.  

Ceturtā Saeima sāka darbu smagos ekonomiskos apstākļos ( 1931.g.), ko piedzīvoja ne tikai Latvija, bet visa pasaule. Līdzīgi kā šobrīd tika ieviesti tirdzniecības ierobežojumi un aizliegumi, visādas restrikcijas, muitu barjeras. Pasaules ekonomiskā krīze, kas sākās 1929. gadā, nepagāja garām arī Latvijai – simtiem un tūkstošiem strādnieku palika bez darba. Berta Pīpiņa vienā no savām publikācijām 1931. gada novembrī raksta: “Bezdarbs plešas plašumā, bet nopietnas steigas viņu likvidēt neredzam.” Viņasprāt, lai izbeigtu 20 tūkstošu ģimeņu traģēdiju, Saeimai nevilcinoties jāizstrādā lietderīgi priekšlikumi un valdībai tie jārealizē. B. Pīpiņa aicināja katru valstiski un cilvēciski noskaņotu pilsoni domāt, “kā aizdzīt no mūsu zemes bezdarba jautājumu, kas še nevietā ir iegriezies”. Berta Pīpiņa izvērsa vētrainu parlamentārietes darbību. Katra viņas uzstāšanās bija notikums. Pret vienīgo sievieti Saeimā asi un neiecietīgi uzstājās visu pārējo frakciju pārstāvji. Viņa saņē ma apvainojošas piezīmes gan no kreisā, gan no labā spārna. Pirmā uzstāšanās no Augstā nama tribīnes notika 1931. gada 20. novembrī. Viņa asi iebilda pret paredzamo ģimenes piemaksu atņemšanu, runā par bezdarba postu, iestājas par dzīvokļu apgādāšanu laukstrādniekiem, protestē pret likumu, kas paredz atlaist vīru vai sievu, ja abi sastāv valsts dienestā. Pīpiņa ierosināja ieviest darba grāmatiņas, kas palīdzētu tautas masām aizplūst uz laukiem.

 

 Vasaras Berta Pīpiņa ar trim bērniem pavadīja kūrortā Ogrē, kur viņai piederēja divas vasarnīcas Mednieku ielā 12 un 14. Tieši Ogres vasarnīcā Bertu 1941. gada 14. jūnijā arestēja, aizveda tikai ar to, kas viņai bija mugurā. Baigā gada traģiskajā vasaras naktī aizveda arī Ogres pilsētas galvu – 66 gadus veco Jūliju Marsonu ar sievu Emmu, dēlu Eiženu un mazdēlu Ivaru (meitas Helēnas un znota Bruno Pavasara dēlu). Jūliju un Eiženu nošķīra un nosūtīja uz Usoļlagu Permas apgabalā, deviņgadīgais Ivars kopā ar vecmāmiņu nonāca nabadzīgā kolhozā Tomskas apgabala Visjuganas rajonā. Lai gan abi faktiski nebija spējīgi strādāt zisku darbu, jau pirmajā dienā viņus norīkoja linus plūkt. Var tikai pabrīnīties, kā Emmas kundze tik ilgi spējusi izdzīvot ar līdzpaņemtajām mantām un pārtiku, pirmo gadu vēl atmetot pa kumosam barakas biedrenei, labai paziņai no Ogres laikiem – Bertai Pīpiņai, kurai pašai gandrīz nekas nav bijis līdzi.

 

Marsons neizturēja darba un labošanas nometnes režīmu un jau pēc trim mēnešiem Usoļlagā nomira. Viņa sievas Emmas mūžs aprāvās pēc vienpadsmit izsūtījumā pavadītiem mocību gadiem. Visus nebrīves gadus Emma biezāko maizes riecienu atdeva mazdēlam, viņu atbrīvoja 1956. gadā. Pēc desmit gadu ilgas cīņas ar Latvijas PSR varasiestādēm 1978. gadā Ivars Pavasars panāca savu reabilitāciju un izlūdzās atļauju apciemot sirmos vecākus, kas atradās trimdā Holandē. Tā bija pirmā tikšanas ar vecākiem pēc četrdesmit gadiem! Bertas Pīpiņas bērni, jau pieauguši cilvēki, savu māmiņu nesagaidīja. Biruta Pīpiņa, veiksmīga advokāte, mira jau 1942. gadā, dēls Jānis Pīpiņš, jaunatnes darbinieks un žurnālists, devās trimdā uz Beļģiju, meita Nora, zobārste, bēgļu gai tās nonāca Vācijā, pēc tam emigrēja uz Austrāliju. Dažādos avotos atzīmēts, ka Bertas Pīpiņas miršanas datums un vieta nav zināmi. Pēc Ivara Pavasara ziņām, viņa nomira 1942. gada 18. novembrī, līdz pēdējai stundai nezaudējot labestību un optimismu. Pat vēl tad, kad jau pašai spēki bijuši galā, Berta Pīpiņa centusies mierināt un uzturēt možu garu tautietēs.

 Bertas Pīpiņas dēls Jānis Pīpiņš savās atmiņās apraksta 14. jūnija traģiskos notikumus.

“1941. gada pavasarī gatavojāmies eksāmeniem. 14. jūnijā bija beidzamais eksāmens. Māte, ticēdama, ka veiksmīgi nobeigšu mācības, apsolīja man nākamajā dienā sarīkot nelielas viesības mūsu vasarnīcā Ogrē. Viņa devās turp jau pusdienlaikā, lai nākamajā rītā turienes laucinieku tirgū iegādātos viesu pamielošanai nepieciešamo. Es vēl mācījos līdz vēlai nakts stundai, un man palīdzēja vecākā māsa Biruta…”

 

 

Agrā rītā viņu mājās ieradās čekisti un miliči.

“…Es pa virtuves durvīm noskrēju apakšstāva dzīvoklī, kur mita rakstnieks Andrejs Upītis. Viņš bija mana tēva labākais draugs un pēc tēva nāves arī mans aizbildnis. Rakstnieks tikai nevarīgi noplātīja rokas, aizdeva naudu, ko iedot manai mātei līdzi, un teica, ka arī viņam pašam ar ģimeni drīz būšot jādodas uz Padomju Savienību. Noskrēju vēl pagrabā, cerībā izkļūt uz ielas un kaut kādā veidā atrast iespēju nokļūt Ogrē pirms čekistiem, lai brīdinātu mammu.

 

Taču pie vārtiem bija sardze, kas ne tikai kontrolēja cilvēkus, ierodoties vai atstājot mūsu māju, bet pat garāmgājējus. Atgriezos dzīvoklī, un abi ar Birutu caur logu vērojām ielā smagās mašīnas, piekrautas ar ļaudīm un viņu mantām. Māti atveda ap pulksten 8, un viņai deva pusstundu laika, lai sagatavotu mantas līdzi ņemšanai. Es raudādams lūdzos, lai ļauj man braukt viņai līdzi, bet tiku atraidīts, jo mana vārda nebija apcietināmo sarakstā.”

 

Otrā pasaules kara beigās J. Pīpiņš nonāca Vācijā, bet vēlāk viņa trimdas ceļš aizveda uz Beļģiju. Sākotnēji viņam nācās strādāt ogļraktuvēs, taču vēlāk viņš ieguva atbildīgu darbu Liežas universitāte zinātnisko publikāciju apgādā, kur pildīja tehniskā vadītāja pienākumus.

Žurnālistika J. Pīpiņam bija gan iedzimta, gan sirdij tuva nodarbe. Viņš aktīvi darbojās latviešu trimdas presē – izdeva nometņu avīzes, rakstīja dažādiem periodiskajiem izdevumiem un vadīja informācijas biļetenus. Īpaši nozīmīga bija viņa saistība ar satīras žurnālu “Rūgtais Apīnis”, kura izdošanu viņš centās atjaunot.

Patiesība vai izdomājums?

 

Trimdas avīzē “Latvija” 1956. gada 1. decembra numurā publicēts neliels raksts ar nosaukumu “Berta Pīpiņa atgriezusies Latvijā. Ceļu no Sibīrijas tā veikusi kājām”.

 “No okupētās Latvijas saņemtas ziņas, ka pazīstamā sabiedriskā darbiniece Berta Pīpiņa atgriezusies no deportācijas. Patlaban viņa atrodas Majoros, no kurienes dosies tālāk pie vīra radiem aiz Tukuma. Pārnācēja stāsta, ka bijusi klāt Emilijas Benjamiņas miršanas brīdī. Aizgājēja izteikusi vēlēšanos, lai viņas pēdējo sveicienu nodod visiem avīžniekiem. Jau 70 g. v. sasniegusī B. Pīpiņa pārnākusi no izsūtījuma vietas uz Latviju kājām, nosoļodama ap tūkstoš kilometru."

Tomēr rodas jautājums – vai šai ziņai var ticēt? Pašlaik šo faktu pārbaudīt ir ļoti grūti vai pat neiespējami. Tāpēc tas paliek kā neapstiprināts stāsts, kas drīzāk raisa cerību un vēlmi ticēt, ka Berta Pīpiņa spēja piemānīt likteni un atgriezties dzimtenē. 

 

2025. gadā ielas posms starp Eksporta ielu un Citadeles ielu Rīgā, netālu no Rīgas pasažieru ostas, tika nosaukts Bertas Pīpiņas vārdā, godinot politiķi un sabiedrisko darbinieci.

 

Attēla: Saeimas deputāte Berta Pīpiņa ar dēlu Jāni un meitām Birutu (pa labi) un Noru. Bertas Pīpiņas ģimenes kopbilde 

žurnālā “Atpūta” (01.05.1932.)